Zeķes ir apģērba gabals, kuru valkā praktiski ikviens cilvēks it īpaši gada vēsajā laikā. Cilvēki nevar iedomāties savu dzīvi bez adītām zeķēm, tās spēj sasildīt kājas un lieti noder slimošanas laikā. Zeķu rašanās un aizsākumi meklējami aptuveni 300 līdz 500 gadus pirms Kristus. Vēlāk zeķes tika veidotas no dzīvnieku ādām un sietas ap potītēm, līdzīgi kā mūsdienu pastalas. Ap 8. gadsimtu pirms Kristus Senie Grieķi, lai sildītu kājas, zeķes veidoja no dzīvnieku spalvas. Senajā Romā zeķēm līdzīgus apģērba gabalus veidoja no ādas un pašaustiem audumiem. Ap 5. gadsimtu pirms Kristus zeķes, kuras sauca par puantēm, Eiropā valkāja svētie, jo tās simbolizēja tīrību un svētumu. Bet ap 1000. gadu pirms mūsu ēras zeķes spēja atļauties tikai bagātnieki, tās bija kā bagātības simbols. Viduslaikos cilvēki ap kājām ar aukliņu apsietus nēsāja krāsainus audumus, kas kalpoja kā zeķes un kurpes. Bet tikai ap 15. gadsimtu zeķes kļuva kā dekoratīvs apģērba elements un ieguva līdzīgu funkciju, kāda tām ir tagad. Šajā gadsimtā arī parādījās pirmās rakstainās zeķes, kā arī zeķes sāka ražot dažādos garumos, izmēros un veidos. Līdz 18. gadsimtam zeķes jau bija kļuvušas par lielākās daļas iedzīvotāju ikdienas apģērba gabalu. Arī zeķu adīšana ir viena no senākajām apģērba darināšanas tehnikām, zeķēm vienmēr bijušas ne tikai praktiskas, bet arī dekoratīvas funkcijas. Zeķu adīšana ar rokām nav mesta pie malas, un, ņemot vērā vecmāmiņu bagātīgi atstāto rakstu mantojumu, top siltas zeķes ikvienam nēsātājam.